Darbus topošās spēkstacijas būvvietā uzsāka jau nākamajā dienā pēc "Likuma par Ķeguma spēkstacijas būvi" izsludināšanas.

"Par būves darbu uzsākšanas dienu var skaitīt 5. augustu, kad veikti pirmie nospraušanas un uzmērīšanas darbi Daugavas labajā krastā pie Ķeguma, bet 2. septembrī būvvietas topogrāfijas izstrāde bija pabeigta", rakstīja Ķeguma spēkstacijas būvinspekcijas tehniķis Ēvalds Šics. Spēkstacijas būvinspekcijas uzdevumā rakstītā "Dienasgrāmata Ķeguma spēka stacijas būves darbiem" 5 sējumos mūsdienās glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīvā − LVVA, 7319. fonds, 8. apraksts, 72. – 76. lieta, turpmāk – spēkstacijas būves dienasgrāmata.

Lai varētu veikt būvdarbus, svarīgi bija nodrošināt satiksmi starp abiem Daugavas krastiem, tāpēc pirmo cēla pagaidu tiltu. Pagaidu tilta ass nosprausta 6 m lejpus spēkstacijas plānotā dambja, bet tilta augstums − 21 m virs Baltijas jūras līmeņa. Pagaidu tiltu izbūvēja no koka konstrukcijām. Uz tā ierīkoja dzelzceļa sliedes celtniecības materiālu transportēšanai ar vagonetēm.

"Ķeguma spēkstacijas būves priekšdarbos jau strādā apmēram 80 strādnieku. Lai pirms ledus varētu izbūvēt pastāvīgā tilta betona balstus, strādnieki paātrinātā gaitā steidz koka pagaidu tilta būvi. Koka tilts sniedzas pāri Daugavai un kalpos materiālu piegādei tilta balstiem un dzelzs tilta būvei," rakstīja laikraksts "Tēvijas Sargs" 1936. gada 18. septembrī.

Spēkstacijas būvvietas izvēli noteica Daugavas upes gultnē esošā biezā cieto dolomītu un ūdens necaurlaidīgu mālainu dolomītmerģeļu slāņu kārta vairāk nekā 20 m biezumā, kas spēja noturēt aizsprosta, spēkstacijas ēkas un ūdenskrātuvē uzkrātās ūdens masas spiediena spēku. Augšējo dolomītu kārtai ap 10 m biezumā upes krastos un 6 − 8 m gultnē raksturīgas plaisas un nelieli tukšumi. Lai noslēgtu ūdens caursūkšanos, gultnes nostiprināšana bija viens no nopietnākajiem darbiem, ko veica ar speciālu tehnoloģiju – cementa javas "injekciju" palīdzību. "Tiek urbti 9 m dziļi urbumi attālumā 1,5 m viens no otra, kuros veic dolomīta slāņu plaisu un tukšumu aizpildīšanu ar cementa javu ar 4 − 7 atmosfēru spiediena spēku." Urbšanas darbus veica nepārtraukti, strādājot 3 maiņās. (Spēkstacijas būves dienasgrāmata)

Spēkstacijas būvlaukuma izveidei Daugavā uzcēla pagaidu aizsargdambjus. Būvbedru padziļināšanai ar pneimatiskiem urbjiem veica dolomīta urbšanu. Ekskavators un strādnieki ar lāpstām iekrāva vagonetēs sadrupināto dolomītu, bet "4 − 6 vagonešu mazie vilcieniņi to aiztransportēja iepildīšanai aizsargdambī būvbedrē. Vakara maiņā no pulksten 14:00 līdz pulksten 22:00 izvākta un iepildīta klints aizsargdambī − 180 vagonetes − pagaidām rekords." (Spēkstacijas būves dienasgrāmata)

Būvdarbu vajadzībām nepieciešamo elektroenerģiju nodrošināja Juglas elektrības uzņēmums. No tuvumā esošās augstsprieguma elektrolīnijas līdz Ķegumam Daugavas labajā krastā izbūvēja elektrolīniju un ierīkoja transformatoru. Elektroenerģija nodrošināja būvlaukuma, kā arī darbnīcu, spēkstacijas būvinspekcijas biroja un strādnieku dzīvojamo telpu apgaismošanu. Pa speciāli izbūvētu elektrolīniju pāri Daugavai elektroenerģiju piegādāja arī kokzāģētavai, kas atradās Daugavas kreisajā krastā.

1937. gada vasarā uz pastāvīgajiem balstiem uzbūvēja 500 metru garu tiltu, ko veidoja savstarpēji savienoti metāla posmi. Tilta posmus uz balstiem uzvilka no abiem Daugavas krastiem ar metāla konstrukcijās (pilonos) ierīkotu tērauda celšanas tauvu, tītavu un hidraulisku domkratu palīdzību. Lai nodrošinātu tilta nestspēju, izbūvēja metāla arkas. Uz tilta ierīkoja dzelzceļa sliedes. Sākotnēji tilts atradās zemākā līmenī, jo no tā veica aizsprosta un spēkstacijas celtniecības darbus. Tilta būvdarbu laikā starp balstiem izbūvēja tērauda trosēs iekārtu strādnieku tiltu. Pastāvīgā tilta būvdarbos strādāja 100 latviešu strādnieku.

Spēkstacijas celtniecība piesaistīja daudzus simtus un pat tūkstošus strādnieku. Latvijas valdības līgumā ar Zviedrijas firmu Sentab bija noteikts, ka "viss spēkstacijas administratīvais un tehniskais personāls, kā arī citi darbinieki un strādnieki komplektējami no Latvijas pilsoņiem". Strādātgribētāji Ķegumā ieradās no dažādām Latvijas vietām: "Laukumā pie stacijas pretī pastam atbraukušie ar vilcienu no Latgales miestiem sēdēja baru bariem. Līdzatvestās mantas sakrautas koka kastēs vai paštaisītos koka koferos. Katram līdzi bija arī darbarīki – cirvis, lāpsta, zāģis. Gaidīja garu garās rindas, lai pieteiktos darbā spēkstacijā." (Ķeguma pasta priekšnieces Alīdas Miķelsones atmiņas).

Visintensīvākais darbs būvvietā bija 1938. gadā, kad "labajā krastā pie turbīnu ēkas būves strādāja 3 maiņās pa 8 stundām. Kreisajā krastā un citās vietās – 2 maiņas pa 10 stundām ar nakts pārtraukumu no pulksten 00:00 līdz pulksten 04:00". 1938. gada 15. decembrī būvdarbos kopumā strādāja pat 2414 strādnieki. (Spēkstacijas būves dienasgrāmata)

Pirmā interesentu grupa spēkstacijas būvvietā ieradās jau 1936. gada 28. novembrī − Latvijas Universitātes Inženierzinātņu fakultātes 130 studenti būvinspektora Mārtiņa Roba vadībā. Ķegumā ieradās Latvijas valdības ministru, valsts un pašvaldības iestāžu pārstāvju, latviešu un zviedru inženieru delegācijas, kā arī inženieri no Austrālijas un citām valstīm. Interese par Ķeguma tapšanu bija liela. Uz Ķegumu devās pat tūristu vilcieni. Piemēram, 1938. gada 22. maijā spēkstacijas būvvietu apskatīja 14 ekskursijas ar 800 dalībniekiem. Lielākais interesentu pieplūdums bija brīvdienās − no 500 līdz 1500 cilvēku dienā. Interesenti ekskursijas vadītāja pavadībā galvenokārt apskatīja spēkstacijas būvvietu Daugavas labajā krastā. "Vislielākais ekskursantu vairums bija skolnieku un dažādu organizāciju pārstāvji. Tuvākas būves apskates iespējas bija dotas inženieru un tehniķu grupām un organizācijām." (Spēkstacijas būves dienasgrāmata)

Daugavas kreisajā krastā izbūvēja betona fabriku, kurā darbojās trīs 1,25 m³ tilpuma betona maisītāji, katrs nodrošinot 250 m³ sagatavota betona 24 stundās.

"No Birzgales Daugavas kreisajā krastā uz Ķegumu cits pēc cita slīd šaursliežu vilcieni. Tie pieved veselus oļu un grants kalnus betona masas pagatavošanai. Betona masas visai spēkstacijas būvei vajadzīgas ne mazāk par 220 000 tonnām. Vilciens, kurā šādu daudzumu novietotu, stieptos no Rīgas līdz Valmierai. Cementu Ķegumā patērēs pāri par 4000 vagonu un daudzus simtus vagonu dzelzs un tērauda."
("Atpūta", 1937. gada 5. novembris)

Viss pārvērties līdz nepazīšanai. Ganiņu dziesmas pārkliedz elektriskie urbji, bet vienmuļo plostu sviru čīkstoņu, kas agrāk šķita tik skaļa, vairs nemaz nedzird, jo abos krastos spēcīgi atbalsojas veseru klaudzieni un nepārtrauktu vagonešu rīboņa. Nemierīga darba kņadas pilna kļuvusi Ķeguma apkārtne. Klusās lauku idilles vietā rodas tehnikas brīnums – Ķeguma spēkstacija.
("Atpūta",1937. gada 5. novembris)

Lai aizsargātu spēkstacijas ūdens ieplūdes zonu no vižņiem ziemā un ledus pavasarī, izbūvēja ledus aizsargsienu. Ledus aizsargsiena izveidoja noslēgtu ūdens baseinu. Ledus aizsargsiena bija dzelzsbetona konstrukcija uz gultnes dolomītos iebetonētiem balstiem.

Inženieris Pēteris Stakle, raksturojot šo konstrukciju, atzīmēja: "Šī siena sastāvēs no 5 metrus augstas un 2 metri biezas dzelzsbetona plates, kas balstās uz tādiem pašiem masīviem balstiem. Siena 3 metri atradīsies ūdenī un 2 metri virs tā. Ejošais ledus slīdēs gar plātni un tiks novadīts pāri aizsprosta mugurai". (Spēkstacijas būves dienasgrāmata)

Spēkstacijas ēku izbūvēja Daugavas labajā krastā, lai turbīnām būtu ūdens pietece tieši no ūdenskrātuves. Spēkstacijas ēkas garums ir 72 m. Tās pamati iebetonēti dolomīta slānī izkaltā būvbedrē 10 m dziļumā. Visa būve tika veidota kā monolīta dzelzsbetona konstrukcija. Virs pamatnes betona klājuma izbūvēja turbīnu sūccaurules, spirālkameras un mašīnzāli. Ēkas jumta biezums sasniedza 2 m.

"Ēkas jumta daļā betonējot jumta plātni, biezajā tērauda stiegrojumā betonu iestrādā ar koka mentēm. Uz jumta strādā 50 cilvēku. Te ielikti 276,3 kubikmetri betona."
(Spēkstacijas būves dienasgrāmata)

Sūccaurules izveidoja taisna leņķa konstrukcijā un apšuva ar speciāliem klinkera ķieģeļiem stiprākai noturībai pret ūdens straumes iedarbību. Ēkas atsevišķā daļā ierīkoja administratīvās, spēkstacijas vadības pults telpas un elektrotehnisko laboratoriju.

Būvdarbu atbildīgākais darba posms bija pamatu sagatavošana Daugavas aizsprostam un spēkstacijas ēkai. Upes gultne ar pagaidu aizsprostiem tika sašaurināta par divām trešdaļām, veidojot gultnē būvlaukumus – 3 ha platībā. Šeit strādnieku rokām tika celti droši pamati lielajām būvēm. Aizsprosta pamatā izveidoja stabilu 437 m garu betona dambi, ko sasaistīja tieši ar upes gultnē esošo cieto dolomīta slāni, noņemot tikai no 1 līdz 2 m biezu virsējo izdrupušo kārtu. Betona dambja platums augšpusē ir 5 m, bet lejas daļā 20 m. Aizsprosta galvenais uzdevums ir uzturēt ūdenskrātuves ūdens uzstādinājumu. Tai pat laikā aizsprosts balsta tiltu, aizvarus un to darbināšanas sistēmas. Masīvā betona dambja augstums aizvaru ailās ir no 9 līdz 12 m. Ūdens caurlaišanai izbūvēja ūdens pārgāzni ar 13 aizvariem, ko izgatavoja no tērauda karkasa, apšūtu ar lokšņu tērauda plāksnēm.

Aizsprosta lejpusē Daugavas gultni nostiprināja ar dzelzsbetona grīdu apmēram metra biezumā.

Hidroagregātu turbīnas un ģeneratorus izgatavoja Zviedrijas rūpnīcās KMW un ASEA. 1938. gada 25. novembrī iekārtas tika piegādātas Ķegumā: "KMW piegādā turbīnu. Vagons iebrauc pa sliedēm spēkstacijas ēkā, kur veic izkraušanu ar 170 tonnu celtņa palīdzību." Vienlaicīgi uzsāka divu turbīnu montāžu, paralēli gatavojot konstrukcijas vēl divu turbīnu uzstādīšanai.
(Spēkstacijas būves dienasgrāmata)

Spēkstacijas celtniecībā izmantoja dažādu tehniku un palīgierīces – vairāk kā 300 dažādu tehnikas vienību. 1936. gadā spēkstacijas celtniecībai piegādāja ekskavatoru "Universal-35" un divus "Ruston-32" ekskavatorus darbiem būvlaukumos un Birzgales grants raktuvē. 1938. gadā piegādāja ceturto ekskavatoru. Būvdarbu nodrošināšanai darbojās 8 būvceltņi, kā arī motorsūkņi, kompresori, blietēšanas un urbšanas iekārtas, metināšanas, griešanas un citas tehnikas vienības. Smago kravu pārvadāšanai izmantoja 14 dīzeļlokomotīves ar 143 dažādu veidu vagonetēm. Tās nodrošināja grants vešanu no Birzgales grants karjera uz betonfabriku, spēkstacijas būvlaukumā pārvadāja izrakto dolomītu un būvmateriālus. Lielākā daļa no celtniecībā izmantotajām vagonetēm bija ražotas rūpnīcā "Vairogs", Rīgā. Smago zemes darbu veikšanai izmantoja traktorus ar īpašu papildaprīkojumu – veltņiem, planieriem, traktorvāģiem.

Daugava jau senatnē bija lielākais transporta ceļš plostu pludināšanai un dažādu materiālu pārvadāšanai ar liellaivām. Spēkstacijas celtniecības laikā plostu pludināšanu veica Daugavas straumē, ko nenorobežoja pagaidu aizsargdambji. Ceļš bija šaurs un vajadzēja izbraukt ar lielu precizitāti. Ceļot betona aizsprostu, plostu pludināšana kļuva aizvien sarežģītāka: "1937. gada 13. aprīlis: plosti jāgriež laikus lielajā straumē. Uz plosta nepietiek ar 8 vīriem, jo straume ir ātra. 1938. gada 21. aprīlis: mēģināts izlaist plostu starp 7. un 8. balstu virs iebetonētās galerijas un aizsprosta pamatiem. Pirmais plosts iet bez cilvēkiem, otrs ar apkalpi – iet labi." Plostu kustības regulēšanai tika nozīmēts uzraugs.
(Spēkstacijas būves dienasgrāmata)

Lai uzsāktu iekārtu montāžu, mašīnzālē uzstādīja celtni ar 170/10 t celtspēju. Būves dienasgrāmatā 1938. gada 2. augustā atzīmēts, ka "nobeigta 170/10 tonnu ritošā celtņa montāža un elektrisko pievadu ierīkošana", bet 5. augustā veikta celtņa celtspējas pārbaude: "Mašīnzālē piegādā un nokrauj dažādus dzelzs materiālus kopsvarā līdz 200 tonnām. Liek 198,89 tonnu slodzi (lielajā āķī), turot paceltu 7 minūtes." Celtni izmantoja gan iekārtu smago detaļu pārvietošanai, gan montāžas procesa nodrošināšanai, gan arī vēlāk, veicot iekārtu remontdarbus.

ir Kaplāna tipa turbīna ar četrām grozāmām lāpstiņām, ražota firmā KMW (Zviedrija) 1938. gadā.

Jaunākās Ziņas liecina: "Katastrofa ar aizsprostiem sākas pulksten 12:45. Pulksten 12:55 sienas jau salauztas un abi būvlaukumi piepildīti ar ūdeni un ledu. Daugava 10 minūšu laikā būvlaukumos sagāzusi vismaz 100 000 kubikmetru ūdens, kas līdzinās paprāvam ezeram."

1939. gada septembrī pakāpeniski uzsāka ūdenslīmeņa paaugstināšanu ūdenskrātuvē: "Ūdens līmeņa pacelšana Ķeguma ezerā noris lēni, jo mazais caurteces vairums Daugavā (apm. 67 m³/sek.) atļauj uzstādināšanai izlietot tikai apmēram 20 m³/sek., pārējo laižot caur 1. turbīnas šahtu, lai Daugava lejas pusē nepaliktu gluži sausa".
(Spēkstacijas būves dienasgrāmata)

Ūdens līmeņa paaugstināšana ūdenskrātuvē turpinājās vēl arī oktobrī un novembra sākumā, bet projektēto augstuma atzīmi 32,0 m virs jūras līmeņa ūdenskrātuve sasniedza 1940. gada jūnijā.
Uzplūdinātās Daugavas platums pie Ķeguma sasniedz ap 1500 m, radot 15,75 m augstu kritumu. Ūdenskrātuve ir 40 – 50 km gara un vidēji 7 – 10 m dziļa. Ūdenskrātuvei ir liela nozīme spēkstacijas darbībā, jo tā nodrošina Daugavas ūdens caurteces regulēšanu, strādājot dienā, elektroenerģijas lielākā patēriņa laikā, ar naktī uzkrātajiem ūdeņiem.

Darba temps bija augsts, jo dažu mēnešu laikā jau pirmie divi ģeneratori bija jāsagatavo iedarbināšanai. Montāžas darbs nebija vienkāršs:
"14. marts. ASEA montē ģeneratora rotoru. Augšējo dzelzs gredzenu nokaitē ar liesmu lampām, sakarsējot apmēram līdz 3000 C temperatūrai un, palielinoties tā diametram, gredzenu uzvelk uz rotora zvaigznes."
Uz katra ģeneratora rotora zvaigznes šādā veidā uzmontēja 3 gredzenus.
(Spēkstacijas būves dienasgrāmata)

Lai nodrošinātu spēkstacijā saražotās elektroenerģijas piegādi klientiem pilsētās un laukos, Ķegumā uzcēla augstsprieguma apakšstaciju un izbūvēja pirmo 88 kV divķēžu elektrolīniju uz Rīgu. "18. martā uzceļ pirmo dzelzs mastu Rīgas līnijām. 13.oktobrī pārbauda tālvadu līniju uz Rīgu, ieslēdzot vados strāvu līdz Rīgas transformatoru stacijai. Spriegumu pakāpeniski ceļ." Pirmās elektrolīnijas Ķegums – Rīga garums bija 42 kilometri, to izbūvēja, izmantojot 800 balstus. 2 km posmā pie Ķeguma un 1 km posmā pie Jāņciema apakšstacijas, Rīgā, elektrolīnijā izmantoja tērauda konstrukcijas balstus, bet pārējā – koka balstus.

1939. gada 15. oktobrī iedarbināja spēkstacijas pirmo hidroagregātu un ieslēdza augstsprieguma elektrolīniju Ķegums – Rīga: "Vakarā pulksten 23:45 izdodas pieslēgt Ķeguma strāvu caur Rīgas transformatoru staciju Rīgas tīklam. Ķegums dod apmēram 4000 kW".
(Spēkstacijas būves dienasgrāmata)

17. novembrī iedarbināja spēkstacijas otro hidroagregātu un valsts svētkos – 18. novembrī Rīgai sāka pastāvīgi piegādāt Ķegumā saražoto elektroenerģiju: "Vakar vakarā pa elektrības vadiem sāka plūst enerģija, ko ražo "baltās ogles" – Daugavas varenā straume."
("Jaunākās Ziņas", 1939. gada 19. novembris)

Decembrī Ķeguma strāvu saņēma Jelgava, Bauska, Dobele un citas Latvijas pilsētas, bet 1940. gada 8. februārī iedarbināja elektrolīniju Ķegums – Ieriķi.

Daugavas lejtecei vienmēr bijusi liela loma zvejniecībā. Lai nenodarītu nopietnu kaitējumu Daugavas ekoloģijai, spēkstacijas projektā bija paredzēta zivju ceļa izbūve pie aizsprosta. Zivju migrācijai ierīkoja kameru tipa zivju ceļu, nodrošinot vieglu un ērtu zivju pārvietošanos pāri aizsprostam. Zivju ceļu izbūvēja no 86 kamerām, katra 3x3 m plata un 1,5 – 1,7 m dziļa. Tās izvietoja pakāpeniski citu aiz citas, ar 20 cm augstuma līmeņu starpību, lai caurceļotājas zivis – laši pārvietotos pārlecot no vienas kameras otrā, bet zuši – izlienot caur sienās atstātiem caurumiem. Ūdens caurplūde zivju ceļa kamerās bija 0,6 m³/sek. Būvinspektora palīgs inženieris Pēteris Stakle atzīmēja: "Šādi zivju ceļi izrādījušies praktiski Kanādā, Zviedrijā un citās ziemeļu zemēs."

1940. gada vasarā, pabeidzot zivju ceļa izbūvi, veica tā izmēģināšanu. Spēkstacijas būves dienasgrāmatā uzsvērts: "Piepildot lejas kameru pa 800 mm cauruli un palaižot ūdeni pa kāpņu rindu, novērojama zivju bagātība, kas dodas augšup pa šo dzīvo straumi. Izmēģinājumā piedalās speciālists no Tomes zivju audzētavas." Zivsaimnieki šāda tipa konstrukciju uzskatīja par vienu no efektīgākajām.

Gan Daugavas labajā, gan kreisajā krastā izbūvēja spēkstacijas aizsprostam pieguļošus augstus dambjus. Tos veidoja no māla, grants un smiltīm. Traktora pievesto smilti dambja uzbērumā vispirms izlīdzināja, tad blietēja un laistīja ar ūdeni. Dambja priekšā iestrādāja māla klājienu, bet virsmas nostiprināšanai izmantoja lielus laukakmeņus, ko pieveda vietējie zemnieki ar zirgu pajūgiem.

Zemes dambju platumi augšpusē ir 8,5 m, bet garumi ap 200 m labajā krastā un vairāk kā 1 km kreisajā. Zemes dambjus plānoja izmantot arī autotransporta kustībai, izbūvējot šoseju.

Plostu novadīšanai un liellaivu kustībai izbūvēja plostu ceļu. Inženieris P. Stakle, raksturojot šo būvkonstrukciju, uzsvēra, ka "kuģošanas slūžu kāpne ieprojektēta no četrām 17 metrus platām, 80 metru garām un 1,7 metri dziļām kamerām, kas novietotas apmēram 4 metri viena par otru zemāk. Pēc aprēķiniem caur šīm slūžām varēs izlaist līdz 150 plostu 24 stundās, patērējot ne vairāk par 10 kubikmetru ūdens sekundē." Plostu ceļa vadībai izbūvēja unikālu distances vadības sistēmu.

Laikraksts "Brīvā Zeme" 1939. gadā rakstīja: "Plosti un laivas ies pa slūžu kanālu Daugavas kreisajā krastā. Tur būs jauna Daugavas gultne. Nākotnē laivas ies tur, kur kādreiz Daugavas strūdzinieki savām kājām minuši Daugavas krastus". Plostu ceļa būves efektivitāti arī vēlāk apliecināja tā spēja ļoti īsā laikā, 15 minūtēs, novadīt caur slūžu sistēmu 70 metru garu plostu.