Fricis Rudzītis

(1987 – 1957)

Fricis Rudzītis. 20. gadsimta 30. gadi. Fotogrāfs nezināms.
Fricis Rudzītis ar sievu un brāļa dēlu Andreju Ķegumā. 1939. gads. Fotogrāfs nezināms.
Fricis Rudzītis (no kreisās) Liepājas apakšstacijā. 1943. gads. Fotogrāfs nezināms.

Fricis Rudzītis dzimis Priekules novada Tadaiķos. 1915. gadā ģimene devās uz Pēterburgu. Pēc Nikolaja ģimnāzijas beigšanas F. Rudzītis turpināja mācības tolaik prestižajā Pēterburgas Elektrotehniskajā institūtā, ko absolvēja 1922. gadā, iegūstot inženiera elektriķa diplomu. 1923. gadā Rudzītis atgriezās Latvijā. Padomju Krievijā iegūto diplomu Latvijā neatzina, tāpēc viņš iestājās Latvijas Universitātes Mehānikas fakultātē. 1926. gadā viņš kā pirmais Latvijas Universitātē ieguva inženiera elektriķa diplomu. Turpmākajos gados Fricis Rudzītis papildināja savas zināšanas ārzemēs. 1927. gadā viņš strādāja transformatoru būvē firmas Siemens Nirnbergas fabrikā Vācijā, bet no 1928. līdz 1930. gadam kā inženieris firmā Metropolitan-Vickers Anglijā, kas 20. gadsimta pirmajā pusē ražoja ģeneratorus, tvaika turbīnas, elektroenerģijas sadales iekārtas un transformatorus. No 1930. gada F. Rudzītis kā inženieris strādāja rūpnīcā VEF (Rīga). 1936. gadā, kad uzsāka Ķeguma spēkstacijas celtniecību, Rudzītis bija viens no pirmajiem, kas iestājās darbā būvinspekcijā. Viņa pienākumos bija spēkstacijas būvei piegādāto iekārtu pārbaude. No 1940. gada Valsts elektrības uzņēmumā "Ķegums" viņš bija Ražošanas direkcijas Tehniskās daļas vadītājs. F. Rudzīša vadībā izstrādāti Latvijas energosistēmas 88 kV elektrolīniju, transformatoru apakšstaciju projekti un veikta elektrolīniju izbūve. 1946. gadā Fricis Rudzītis bija Latvijas PSR Vietējās rūpniecības Tautas komisariāta Enerģētikas uzņēmumu pārvaldes "Latenergo" (no 11.04.1946. – PSRS Elektrostaciju ministrijas Latvijas Valsts enerģētiskā pārvalde "Latvenergo") Ražošanas tehniskās daļas vecākais inženieris, vēlāk Projektēšanas – konstruktoru biroja galvenais inženieris. Fricis Rudzītis līdz 1957. gadam vadīja 110/20/6 kV transformatoru apakšstaciju celtniecību, 88 kV un 110 kV elektrolīniju izbūvi.

Otto Leimanis

(1884 – 1960)

Ķeguma spēkstacijas būvinspekcijas darbinieki. 1942. gads. 1. rindā otrais no kreisās puses inženieris Fricis Rudzītis, vidū būvinspektors Mārtiņš Robs, trešais no labās puses Otto Leimanis. Fotogrāfs nezināms.
Otto Leimanis dzimis Valmieras pagastā. 1903. gadā ar zelta medaļu beidza Nikolaja ģimnāziju Rīgā (tagad − Rīgas Valsts tehnikums), bet 1916. gadā – Pēterburgas Elektrotehnisko institūtu, iegūstot inženiera elektriķa diplomu. Darba gaitas viņš uzsāka Pēterburgā firmā Siemens&Schuckert, tad strādāja rūpnīcā Ižorā, bet vēlāk Kazaņā − projektējot spēkstaciju un vadot tās celtniecību. No 1920. līdz 1922. gadam Otto Leimanis vadīja Brenguļu − Trikātas spēkstaciju (sabiedrība "Abuls") un organizēja elektrotīkla izbūvi, 1922. – 1924. gadā bija Juglas elektrības uzņēmuma pārvaldnieks, 1924. – 1925. gadā Doles spēkstacijas būves biroja inženieris. 1925. gadā pēc Doles spēkstacijas būves biroja likvidācijas Otto Leimanis strādāja Finanšu ministrijas Jūrniecības departamentā kā vecākais inženieris. Viņam uzticēja Latvijas elektrifikācijas plāna izstrādi 1930. − 1950. gadam. Otto Leimanis aktīvi iesaistījās Latvijas elektroenerģētikas attīstīšanā, kļūstot par Latvijas Elektrības padomes un Pasaules enerģijas konferences Latvijas komitejas locekli. Viņš piedalījās hidrobūvju projektēšanas biroja Vattenbyggnadsbyran (Zviedrija) iesniegtā Ķeguma spēkstacijas projekta izvērtēšanā un līguma sagatavošanā ar zviedru firmu Svenska Entreprenad A. B. (Sentab) par Ķeguma spēkstacijas izbūvi. 1936. gadā Otto Leimanis uzsāka darbu Ķeguma spēkstacijas būvinspekcijā kā vecākais inženieris. No 1940. gada O. Leimanis bija Valsts elektrības uzņēmuma "Ķegums" ražošanas direktors. Viņa pārziņā bija spēkstacijas un 88 kV pārvades elektrotīkla izbūve. 1943. – 1944. gadā O. Leimanis turpināja darbu Lielvācijas Austrumzemes enerģētiskās apgādes sabiedrības Latvijas galvenajā rajonā (Energieversorgung Ostland G.m.b.H. Generalbezirk Lettland). Nodrošināt augsta līmeņa profesionāļu klātbūtni okupācijas varas iestādes no savas puses nespēja, tāpēc piesaistīja vietējos speciālistus, jo energoapgādes jautājumi bija svarīgi arī okupācijas laikā. 1944. gadā Otto Leimanis emigrēja uz Vāciju, bet 1948. gadā izceļoja uz Lielbritāniju.

Herberts Knolbahs – Tombergs

(1912 – 1981)

Ķeguma spēkstacijas būvinspekcijas darbinieki. 1937. gada 14. oktobris. 1. rindā trešais no kreisās puses Herberts Knolbahs – Tombergs, 2. rindā pirmais no kreisās puses Roberts Jēkabsons. Fotogrāfs nezināms.
Herberts Knolbahs – Tombergs Ķeguma spēkstacijas būvvietā. 20. gadsimta 30. gadi. Fotogrāfs nezināms.
Herberts Knolbahs – Tombergs pie Ķeguma spēkstacijas 88 kV apakšstacijas. 20. gadsimta 40. gadi. Fotogrāfs nezināms.
Herberts Knolbahs – Tombergs pie vadības pults paneļiem Ķeguma HES-1 pašpatēriņa sadales iekārtas telpā. 20. gadsimta 60. – 70. gadi. Fotogrāfs nezināms.
Herberts Knolbahs – Tombergs dzimis Rīgā. Mācījies Rīgas pilsētas 4. ģimnāzijā. Darba gaitas uzsāka Finanšu ministrijas Jūrniecības departamentā kā pāļu dzīšanas uzraugs Eksportostā Rīgā. 1931. – 1932. gadā mācījās iekšējo ūdensceļu apkalpošanas tehniķu kursos, no 1932. līdz 1934. gadam – Tehniskās zīmēšanas kursos (šo kursu beidzējus tolaik sauca par kultūrtehniķiem), tad atgriezās darbā Jūrniecības departamentā. No 1936. gada 1. decembra Herberts Knolbahs – Tombergs sāka strādāt Ķeguma spēkstacijas celtniecībā kā zviedru firmas Svenska Entreprenad A. B. (Sentab) vecākais tehniķis ģeodēzijā un vadīja dolomītu cementēšanas darbus, ģeoloģiskos un hidrometriskos pētījumus, mērījumus aizsprosta galeriju būvē. No 1941. gada februāra viņš turpināja darbu Ķeguma spēkstacijā jau kā dambju tehniķis. 1944. gadā Ķeguma spēkstacijas atjaunošanā Herbertu Knolbahs – Tombergu norīkoja par ekspluatācijas iecirkņa vadītāju, bet 1953. gadā viņš kļuva par hidrotehniskā iecirkņa vadītāju. Viņš bija viens no labākajiem speciālistiem ledus apstākļu izvērtēšanā un iespējamo plūdu prognozēšanā, kas palīdzēja precīzi organizēt arī lielo palu ūdeņu, ledus masu novadīšanu pār Ķeguma spēkstacijas aizsprostu 1951. un 1956. gadā. Herberta Knolbahs – Tomberga izstrādātais pētnieciskais darbs "Ūdens caurplūduma caur Ķeguma HES aizvaru laidumiem noteikšanas metodikas izstrāde" Padomju valsts tautsaimniecības sasniegumu izstādē Maskavā 1973. gadā ieguva godalgu.

Gustavs Feigmanis

(1885 – 1942)

Ķeguma spēkstacijas būvinspekcijas un zviedru firmas Sentab inženieri Daugavas krastā, Ķeguma spēkstacijas būvvietā. 1936. gads.1. rindā pirmais no labās puses zviedru firmas Sentab inženieris Aksels Olsons, 2. rindā pirmais no labās puses Gustavs Feigmanis, trešais – inženieris Austars Šnore, 3. rindā pirmais no kreisās puses inženieris Pēteris Leonhards Stakle, 4. rindā pirmais no kreisās būvinspektors Mārtiņš Robs. Fotogrāfs nezināms.
Liepu stādīšana Ķegumā Latvijā organizēto "Meža dienu" ietvaros. 1938. gada 28. aprīlis. 1. rindā pirmais no labās puses Gustavs Feigmanis, otrais zviedru firmas Sentab inženieris Aksels Olsons, ceturtais – inženieris Pēteris Leonhards Stakle, otrais no kreisās puses būvinspektors Mārtiņš Robs, trešais – Latvijas Republikas finanšu ministrs Ludvigs Ēķis. Eduarda Krauca foto.
Gustavs Feigmanis dzimis Ventspils apriņķa Dundagas pagastā. Pēc Talsu ģimnāzijas beigšanas viņš uzsāka matemātikas studijas Pēterburgas Universitātē, bet vēlāk strādāja Krievijas Valsts pasta un telegrāfa iecirknī. 1920. gadā Gustavs Feigmanis atgriezās Latvijā, Rīgā absolvēja Angļu valodas institūtu. G. Feigmanis pārvaldīja septiņas valodas. Viņš iestājās Latvijas Republikas Valsts kontroles dienestā kā kolēģijas loceklis, vadot Izglītības un Ārlietu ministriju revīzijas, bet vēlāk kļuva par Latvijas Republikas Valsts kontroles 2. departamenta direktoru. No 1936. gada Ķeguma spēkstacijas būvinspekcijā bija finanšu inspektors. 1941. gada 14. jūnija represijas skāra arī Feigmaņu ģimeni. Viņus izsūtīja uz Soļikamskas nometni Krievijā.

Mārtiņš Robs

(1874 – 1947)

Mārtiņš Robs. 1940. gads. Fotogrāfs nezināms.
Ķeguma spēkstacijas būvinspekcijas un zviedru firmas Sentab inženieri iepazīstina Latvijas Republikas finanšu ministru Ludvigu Ēķi ar spēkstacijas celtniecības darbu gaitu. 1938. gads. 1. rindā no labās būvinspektors Mārtiņš Robs, finanšu ministrs Ludvigs Ēķis, zviedru firmas Sentab inženieris Aksels Olsons. 2. rindā trešais no labās inženieris Fricis Rudzītis, ceturtais – inženieris Pēteris Stakle, sestais – būvinspekcijas finanšu inspektors Gustavs Feigmanis. Eduarda Krauca foto.
Liepu stādīšana Ķegumā Latvijā organizēto "Meža dienu" ietvaros. 1938. gada 28. aprīlis. Pirmais no labās puses Ķeguma spēkstacijats būvinspektors Mārtiņš Robs, pirmais no kreisās puses inženieris Pēteris Leonhards Stakle, otrais – Latvijas Republikas finanšu ministrs Ludvigs Ēķis. Eduarda Krauca foto.
Ķeguma spēkstacijas būvinspekcijas inženieri uz armatūras klājuma spēkstacijas ēkas jumta daļā. 1938. gads. No labās puses būvinspektors Mārtiņš Robs, vecākais inženieris Otto Lagzdiņš un inženieris Austars Šnore. Fotogrāfs nezināms.
Mārtiņš Robs dzimis Jelgavas apriņķa Vilcē. 1892. gadā pēc Jelgavas reālskolas beigšanas uzsāka studijas Rīgas Politehniskā institūta inženieru nodaļā, ko absolvēja 1898. gadā. Pēc inženiera diploma iegūšanas Mārtiņš Robs strādāja Daugavpils – Smoļenskas dzelzceļa projektēšanā un celtniecībā, vēlāk arī citu Krievijas dzelzceļu celtniecībā. Pieredzi Robs ieguva, iepazīstot arī inženiertehniskās būves Vācijā, Šveicē, Itālijā un Francijā. 1922. gadā, atgriežoties Latvijā, Mārtiņš Robs iestājās Latvijas dzelzceļu dienestā un bija jauno dzelzceļa līniju Liepāja – Glūda, Liepāja – Alsunga, Rīga – Rūjiena celtniecības tehniskās daļas vadītājs. 1923. – 1925. gadā viņš darbojās Doles spēkstacijas būves birojā kā vecākais inženieris. 1930. gadā M. Robu ievēlēja par docentu Latvijas Universitātes Inženierzinātņu fakultātē, uzticot viņam Dzelzceļu būvniecības katedras vadību. 1936. gadā uzsākot Ķeguma spēkstacijas celtniecību, Mārtiņu Robu iecēla par Ķeguma spēkstacijas būvinspekcijas vadītāju – būvinspektoru. Viņš organizēja būvinspekcijas darbu, zviedru firmas Svenska Entreprenad A. B. (Sentab) sadarbību ar vietējiem uzņēmējiem. M. Roba kompetencē bija muitas un vīzu jautājumi, lēmumu pieņemšana par izmaiņām spēkstacijas būvprojektā, par agregātu iedarbināšanas termiņiem un operatīvām izmaiņām spēkstacijas celtniecībā. No 1942. līdz 1944. gadam kā augsta līmeņa profesionālis M. Robs turpināja darbu Lielvācijas Austrumzemes enerģētiskās apgādes sabiedrības Latvijas galvenajā rajonā (Energieversorgung Ostland G.m.b.H. Generalbezirk Lettland) kā būvju inspektors. Nodrošināt augsta līmeņa profesionāļu klātbūtni okupācijas varas iestādes no savas puses nespēja, tāpēc piesaistīja vietējos speciālistus, jo energoapgādes jautājumi bija svarīgi arī okupācijas laikā. 1944. gadā Mārtiņu Robu pieaicināja kā konsultantu izpostītās Ķeguma spēkstacijas atjaunošanai. No 1936. līdz 1940. gadam Mārtiņš Robs strādāja kā ārštata docents Latvijas Universitātē. 1944. gadā viņu apstiprināja par profesoru un uzticēja Latvijas Universitātes Būvkonstrukciju katedras vadību. M. Robs publicēja zinātniskus rakstus par dzelzceļu būvniecības un Latvijas enerģētikas jautājumiem. Viens no pēdējiem viņa darbiem – "Pārskats par Daugavas krioloģiskiem apstākļiem Ķeguma spēkstacijas būvē un ekspluatācijā". Nodomu sakopot monogrāfijā "Daugavas krioloģiskie apstākļi" būves laikā iegūtos novērojumus pārtrauca negaidīta nāve 1947. gadā.

Pēteris Leonhards Stakle

(1881 – 1944)

Pēteris Leonhards Stakle (pirmais no labās puses) Ķeguma spēkstacijas būvvietā. 1938. gads. Fotogrāfs nezināms.
Pēteris Leonhards Stakle ar ģimeni Ķeguma spēkstacijas būvvietā. Ap 1938. – 1939. gadu. Fotogrāfs nezināms.
Pēteris Leonhards Stakle dzimis Jaunburtnieku pagastā. 1900. gadā pēc Nikolaja ģimnāzijas (tagad − Rīgas Valsts tehnikums) beigšanas Rīgā uzsāka studijas Pēterburgas Satiksmes ceļu inženieru institūtā, ko absolvēja 1906. gadā, iegūstot inženiera diplomu. Līdz 1917. gadam Stakle strādāja Krievijas upju − Pečoras, Kamas, Ziemeļu Dvinas, Urālas, Amūras izpētes darbos un ūdensceļu projektēšanā, iepazinās ar ASV sasniegumiem lielo upju un kanālu regulēšanā. Viņš piedalījās Krievijas ziemeļu daļas elektrifikācijas plāna izstrādē, pamatojot hidroresursu lomu valsts energoapgādes nodrošināšanā. Šis plāns vēlāk tika iekļauts Padomju valsts elektrifikācijas plānā. Stakle piedalījās Valsts Hidroloģiskā institūta izveidē Pēterburgā, bija Maskavas Mērniecības institūta profesors un darbojās Krievijas Zinātņu akadēmijā. 1923. gadā Pēteris Leonhards Stakle ar ģimeni atgriezās Latvijā. Kopš 1924. gada, strādājot Finanšu ministrijas Jūrniecības departamentā, viņa pārziņā bija Latvijas iekšzemes ūdeņu apsaimniekošana. Stakles vadībā tika izstrādāti vairāki simti meliorācijas projektu, ievērojamākie no tiem bija Lubānas ezera regulēšana, Sedas un Briedes upju noteces uzlabošana, Majoru cilpas iztaisnošana Lielupē. Tika uzmērītas visas Latvijas lielākās upes, ezeri un jūras piekraste, atjaunoti un mērķtiecīgi turpināti hidrometriskie pētījumi – ūdens līmeņu novērojumi un caurteces mērījumi lielākajās upēs. Eiropas hidrologu aprindās Pēteris Leonhards Stakle bija starptautiska autoritāte. Rīgas Valsts tehnikumā viņš lasīja lekcijas par ūdensbūvēm. 1935. gadā Stakle kļuva par Jūrniecības departamenta vicedirektoru un Tehniskās daļas vadītāju, piedalījās gan amerikāņu firmas The Foundation Company 1933. gadā iesniegtā Ķeguma spēkstacijas būvprojekta, gan hidrobūvju projektēšanas biroja Vattenbyggnadsbyran (Zviedrija) 1935. gadā izstrādātā projekta izvērtēšanā. 1936. gadā viņš kļuva par Ķeguma spēkstacijas būvinspektora Mārtiņa Roba vietnieku, organizējot spēkstacijas celtniecības darbus, bet 1939. gadā atgriezās Jūrniecības departamenta direktora amatā. Kā lielai daļai latviešu tautas, 1941. gada 14. jūnijs bija liktenīgs arī Stakles ģimenei. No izsūtījuma Sibīrijā Pēteris Leonhards Stakle neatgriezās.

Pāvils Krasovskis

(1906 – 1945)

Ķeguma spēkstacijas būvinspekcijas un zviedru firmas Sentab inženieri pie spēkstacijas vadības pults. 1939. gads. No kreisās puses – Sentab inženieris Karls Emīls Sederbaums, spēkstacijas vadītājs Pāvils Krasovskis, Ķeguma spēkstacijas būvinspekcijas inženieris Pēteris Leonhards Stakle, būvinspektors Mārtiņš Robs, finanšu inspektors Gustavs Feigmanis, spēkstacijas vadītāja vietnieks Edgars Kelders un Sentab inženieris Aksels Olsons. Fotogrāfs nezināms.
Ķeguma spēkstacijas vadītājs Pāvils Krasovskis. Ap 1940. gadu. Fotogrāfs nezināms.
Ķeguma spēkstacijas vadītājs Pāvils Krasovskis. Ap 1940. gadu. Fotogrāfs nezināms.
Pāvils Krasovskis dzimis Bauskas apriņķa Kurmenes pagastā. Pēc Jēkabpils vidusskolas beigšanas 1929. gadā iestājās Latvijas Universitātes Mehānikas fakultātes Elektrotehnikas nodaļā un 1934. gadā ieguva inženiera elektriķa diplomu. Pēc dienesta Latvijas armijā Daugavpils pilsētas valde Pāvilu Krasovski apstiprināja Daugavpils elektrostacijas vadītāja amatā. No 1939. gada februāra P. Krasovskis strādāja Ķeguma spēkstacijas būvinspekcijā par elektroinženieri, bet decembrī viņu iecēla par Ķeguma spēkstacijas vadītāju. Praktisku pieredzi spēkstacijas vadīšanai viņš ieguva, stažējoties Zviedrijā. P. Krasovskis turpināja spēkstacijas vadību gan padomju, gan vācu okupācijas laikā, kad Latvijas lielākā elektroenerģijas ražotne bija iekļauta Lielvācijas Austrumzemes enerģētiskās apgādes sabiedrības Latvijas galvenajā rajonā (Energieversorgung Ostland G.m.b.H. Generalbezirk Lettland). 1944. gada septembrī par pretdarbību vācu okupācijas varas plāniem uzspridzināt Ķeguma spēkstaciju Pāvilu Krasovski arestēja. Viņa dzīve aprāvās 1945. gadā Saksenhauzenas koncentrācijas nometnē Vācijā.

Edgars Kelders

(1900 – 1956)

Edgars Kelders pie ūdens atsūknēšanas iekārtas Ķeguma spēkstacijas būvlaukumā. 1938. gads. Fotogrāfs nezināms.
Ķeguma spēkstacijas vadītāja vietnieks Edgars Kelders (vidū) pie Ķeguma spēkstacijas vadības pults. 1940. gads. Fotogrāfs nezināms.
Ķeguma spēkstacijas būvinspekcijas inženieri pie hidroagregāta detaļām spēkstacijas mašīnzālē. 1938. gads. No kreisās puses – inženieris Edgars Kelders, būvinspektors Mārtiņš Robs un vecākais inženieris Otto Lagzdiņš. Fotogrāfs nezināms.
Edgars Kelders dzimis Pēterburgā. Pēc reālskolas beigšanas 1918. gadā viņš uzsāka studijas Pēterburgas Politehniskā institūta Mehānikas fakultātē. Tās pārtrauca karadarbība. 1923. gadā Kelders pārcēlās uz Latviju un iestājās Latvijas Universitātes Mehānikas fakultātē, sākumā Mašīnbūvniecības nodaļā, bet vēlāk pārgāja uz Elektrotehnikas nodaļu, kuru absolvēja 1934. gadā, iegūstot inženiera elektriķa diplomu. Jau paralēli studijām Kelders strādāja Valmieras elektrostacijā, vēlāk Liepājas kara ostas darbnīcās. 1938. gadā E. Kelders uzsāka darbu Ķeguma spēkstacijas būvinspekcijā kā inženieris, veicot iekārtu pārbaudes. Edgars Kelders apguva arī spēkstacijas vadīšanas prasmes, stažējoties Zviedrijā, un 1939. gada 4. decembrī kļuva par Ķeguma spēkstacijas vadītāja Pāvila Krasovska vietnieku. 1944. gadā Edgars Kelders devās bēgļu gaitās, turpināja darbu kā turbīnu inženieris Tratendorfas elektrostacijā Vācijā un 1949. gadā izceļoja uz ASV, kur strādāja uzņēmuma National Pneumatic Co tehniskajā birojā, vēlāk firmā Epsco.

Ēvalds Šics

(1902 – 1953)

Ēvalds Šics (no labās puses) ar sievu Liliju un inženieris J. Gailītis ar sievu. 1933. gads. Fotogrāfs nezināms.
Ēvalds Šics (vidū) pie topošā Ķeguma spēkstacijas būvlaukumu ierobežojošā pagaidu aizsargdambja. 1936. gads. Eduarda Krauca foto.
Ēvalds Šics (vidū) pie Ķeguma spēkstacijas aizsprosta aizvaru konstrukcijas. 1939. gads. Fotogrāfs nezināms.
Ķeguma spēkstacijas būvinspekcijas darbinieki. 1937. gads. 1. rindā no kreisās puses mašīnrakstītāja Marta Placēna un vecākais inženieris Otto Lagzdiņš. 2. rindā no kreisās puses tehniķis Eižens Kārkliņš, inženieri Austars Šnore un Roberts Jēkabsons, tehniķi Ēvalds Šics un Antons Janušs. Fotogrāfs nezināms.
Ēvalds Šics dzimis Raunas pagastā. Pēc izglītības iegūšanas Bērzaunes vidusskolā uzsāka studijas Latvijas Universitātē. Kā students praktikants piedalījās Finanšu ministrijas Jūrniecības departamenta organizētajos Ventas upes izpētes darbos, bet no 1925. gada kā inženieris tehniķis vadīja Gaujas un Lielupes hidroloģiskās izpētes darbus. No 1936. gada Ēvalds Šics bija Ķeguma spēkstacijas būvinspekcijas tehniķis. Viens no viņa darba uzdevumiem bija būves darbu dienasgrāmatas rakstīšana. Katru dienu Ē. Šics pedantiski pierakstīja būvdarbu gaitu un notikumus spēkstacijas būvē. Ķeguma spēkstacijas būvinspekcijas uzdevumā rakstītā Ķeguma spēkstacijas būvvēsture no 1936. gada līdz 1940. gadam apkopota piecos biezos sējumos un glabājas Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīvā. Mūsdienās šī dienasgrāmata kļuvusi par vienu no nozīmīgākajiem dokumentiem spēkstacijas būvvēstures izpētē. Pēc Otrā pasaules kara Ēvalds Šics strādāja Skrīveru pamatskolā par fizikas un matemātikas skolotāju.

Valentīns Pāvuls

(1905 – 1993)

Valentīns Pāvuls. 20. gadsimta 40. – 50. gadi. Fotogrāfs nezināms.
Valentīns Pāvuls (vidū) Ķeguma spēkstacijas būvvietā pastāvīgā tilta pār Daugavu balsta būvdarbos. 1936. gada 15. oktobris. Fotogrāfs nezināms.
Valentīns Pāvuls (otrais no labās puses) ūdenslīdēja darbā. 20. gadsimta 30. – 40. gadi. Fotogrāfs nezināms.
Valentīns Pāvuls dzimis Rīgā. Mācījies Latvijas Kultūras Veicināšanas biedrības vakara vidusskolā, tad Krišjāņa Valdemāra jūrskolas kuģu vadītāju klasē, vēlāk studējis Latvijas Universitātes Tautsaimniecības fakultātē. 1928. gadā Valentīns Pāvuls sāka dienēt Latvijas armijā un tika nosūtīts mācīties Latvijas Kara Flotes Instruktoru skolas ūdenslīdēju kursos. Dienestu viņš turpināja kā Latvijas Kara Flotes matrozis, bet faktiski veica ūdenslīdēja darbu, jo šīs prasmes bija apgūtas jau agrā bērnībā, strādājot kopā ar tēvu zemūdens darbos. 1932. gadā Pāvuls vadīja zemūdens darbus telegrāfa kabeļa vilkšanai pa Daugavas gultni no Jēkabpils uz Krustpili un piedalījās tilta pār upi būvdarbos. 1933. gadā viņš kļuva par ūdenslīdēju biedrības "Dzelme" priekšsēdētāju un ūdenslīdēju sacensību organizatoru. No 1936. gada Valentīns Pāvuls strādāja Ķeguma spēkstacijas celtniecībā. Sākumā kā ūdenslīdējs veica būvlaukumu norobežojošo pagaidu aizsargdambju zemūdens daļu blīvēšanu, bet vēlāk strādāja kā tehniķis spridzināšanas un betonēšanas darbos. 1941. gadā Valentīns Pāvuls turpināja ūdenslīdēja darbu metālu vākšanas un pārstrādāšanas uzņēmumā "Izejviela", organizējot un vadot Latvijas upju ūdeņos un jūrā nogrimušo kuģu vraku u. c. priekšmetu, kas traucēja kuģu navigāciju, izcelšanu. 1944. gadā Valentīns Pāvuls ar ģimeni izceļoja uz Zviedriju, kur vairāk nekā 10 gadus strādāja hidroelektrostaciju celtniecībā, bet vēlāk pārcēlās uz Toronto (Kanādā).